Vakar pēc stipri ilgas veidošanas, stīvēšanās un gaidīšanas palaidu jauno skolas mājaslapu. Priekš paša pieredzes ievērojams notikums, domāju, ka arī skolai nesīs kādu labumu, nodrošinās pozitīvu publicitāti, piesaistīs vairāk iespējamo skolēnu uzmanību. To, ka ar visām lielķezām tas ir ļoti svarīgi, nav jāstāsta nevienam.
Lai gan šis nav pirmais web darbs, diezgan pamatīgi meklēju pa tīmekli kādu labāku pieredzi aizgūšanai, kļūdas, no kurām izvairīties un līdzīgas lietas. Tad nu pie viena web arhīvā nolēmu uzmeklēt, kas interneta vēsturei sakāms mūsu skolas lapu. Senākā ir datēta ar 2001. gadu, bet tās kopija neveras vaļā, senākā, ko izdodas redzēt, ir no 2002. gada. Nekas sevišķs, bet ir stratēģiski svarīga sastāvdaļa – mācību materiāli. Ideja tam laikam kolosāla, nezinu, vai bijusi ļoti populāra, jo internets nebija pievilkts katram kaktam.
Lasīt tālāk
Armands gan tā knapāk redzams, varbūt jāpieliek bilde atsevišķi? 
Ar šo gadu būs savādāk. Pēc paraugprogrammas 10. klasē joprojām sekretāru kursi, 11. klasē viss turpinās, un mācāmies par attēlu apstrādi rastra grafikā un veidošanu vektorgrafikā, kā arī HTML pamatus. Lai bērniem būtu grāmatas, un skolotājam arī pie kā pieturēties, viena no skolu informātikas autoritātēm Kārlis Veiss ir sarakstījis 2. daļu visu iecienītajai vidusskolas informātikas grāmatai. Grāmatas izdevējs Zvaigzne ABC, cena Ls 4,62.
Kāpēc skolas informātikas grāmatas ir tik tizlas? Viņās māca zīmēt suņus, zvaigznītes, atbaidošus zaķus, infantīlas mājiņas. Rakstīt un noformēt wordā bezsaturīgus tekstus, excelī aprēķināt vidējo cenu ķerrai un gumijniekiem. Powerpointā uztaisīt lēkājošu vikrutasu (ok, visu pa druskai vajag, bet saturs tam…) Un liek iekalt, kas ir krāssātspozme un hiperteksta transporta protokols. Un uztaisīt mājaslapu frontpeidžā back to 1995.
Mans vārds ir Kalvis Kincis, man ir 31 gads. Es strādāju Rīgas 6. vidusskolā, kur mācu informātiku un uzturu pie kārtības datorus. Spēlēju trombonu pūtēju orķestrī Auseklītis. Patīk mans darbs, braukt ar divriteni, mūzika, fotografēšana un knibināšanās ar visādiem niekiem.
Ja par mūziku
Šausmīgi sen, kaut kad starp 7. un 9. klasi, pirms sāku spēlēt trombonu, oficiāli mācījos pūst tenorā. Tāds tiem laikiem ne pārāk progresīvs instruments :) Tagads viņiem ir atbildīgākas orķestra balsis, un arī paši instrumenti neizskatās kā nozagti no kolhoza orķestra. Bet ne par to. Twitterī iekrita links uz TED.com un man tur iekritā acīs šī puiša satriecošā performance:
Un man savulaik likās, ka Neapoletāniešu dziesmiņa ir grūta un solo no Ofenbaha “Orfejs pazemē” (http://www.auseklitis.lv/sound/auseklitis_offenbach.mp3 un paskrolēt līdz 1:45) teju nenospēlējams :)